Man ir divdesmit deviņi gadi, esmu projektu vadītāja lielā IT firmā. Ja kāds man pirms gada būtu teicis, ka es sēdēšu pusnaktī pie datora un spēlēšu spēles, es būtu pasmējusies. Mana dzīve vienmēr ir bijusi plānota pa minūtēm – no rīta treniņš, tad darbs, tad vakara kurss, tad mājas darbi. Man pat atvaļinājums ir ieplānots kalendārā divus gadus uz priekšu. Esmu tāda kā kapteine uz sava kuģa, un man patīk kontrolēt katru mazāko detaļu.

Bet, ziniet, dzīvei ir savs humors. Tā reizēm iesviež tev tādu līkumu, ka pats brīnies, kā tu tur nonāci.

Viss sākās ar to, ka mans puisis, kas ir mūziķis, devās turnejā uz divām nedēļām. Mēs satiekamies jau trīs gadus, un es jau biju pieradusi pie viņa prombūtnēm. Bet šoreiz kaut kas bija savādāk. Varbūt tāpēc, ka ārā lija lietus, varbūt tāpēc, ka manā projektā bija tehniski sarežģīta nedēļa, bet vienā vakarā, izdzērusi otro tējas tasi un pārskatījusi visas ziņas sociālajos tīklos, es sapratu – man ir garlaicīgi. Ne tā ikdienišķā garlaicība, kad neko negribas darīt. Tāda kā vientulības un tukšuma sajūta, kad māja šķiet pārāk klusa.

Sēdēju pie virtuves galda ar klēpjdatoru un meklēju, ko skatīties. Bija jau vēls, visi draugi jau gulēja. Tad es ieraudzīju reklāmu – kaut kādu spēļu platformu. Parasti es tādas aizveru uzreiz, bet šoreiz palūkojos tuvāk. Kaut kas tajā bija vienkāršs un pievilcīgs. Es pārbaudīju atsauksmes, pārliecinājos, ka vietne ir droša, un pēc brīža jau biju reģistrējusies vietnē, ko sauca par vavafs.

Sākumā es jutos dīvaini. Spēles – tas taču nav man. Mana pasaule ir Excel tabulas, sapulces un termiņi. Bet, ierakstījusi savus datus, es atklāju, ka tur ir daudz spēļu, kas atgādina vecās galda spēles, tikai skaistākas un dinamiskākas. Es sāku ar mazām likmēm, tādām, kas patiesībā neko neizlemj. Man pat nebija mērķa uzvarēt, es tikai gribēju redzēt, kā tas darbojas.

Un tad notika kaut kas dīvains. Es uzvarēju. Nedaudz, apmēram desmit eiro. Sajūta bija tāda, it kā būtu atradusi zemē monētu, bet šī monēta bija manā datorā. Pasmaidīju un turpināju. Spēlēju vēl, uzvarēju vēl nedaudz, zaudēju, uzvarēju atkal. Tā gāja stundu, divas. Apmēram trijos naktī es sapratu, ka manā bilancē ir vairāk naudas, nekā es biju iemaksājusi. Ne jau miljoni, bet pietiekami, lai nopirktu sev kaut ko jauku.

Bet svarīgākais bija nevis nauda, bet tas, ka es pirmo reizi mēnešu laikā biju atslēgusies no darba domām. Manas smadzenes, kas parasti naktīs griež projektus un risinājumus, bija koncentrējušās uz vienkāršu lietu – spēles gaitu. Tas bija atbrīvojoši. Es aizmigu ar sajūtu, ka esmu atklājusi kaut ko jaunu.

Nākamajā dienā darbā viss gāja kā pa sviestu. Es biju mierīgāka, efektīvāka. Mana komanda pat pamanīja, ka es smaidu biežāk. Pēc darba es atkal iegāju vavafs, bet šoreiz ar apzinātu attieksmi. Es noteicu sev ierobežojumu – tikai stunda, tikai noteikta summa. Tas bija kā eksperiments pašai ar sevi: vai es spēju kontrolēt savas emocijas? Vai es spēju pateikt stop, kad jūtu, ka adrenalīns ceļas?

Pirmajā nedēļā es uzvarēju vairāk nekā zaudēju. Bet tas nebija veiksmes dēļ. Es sāku pētīt, lasīt par stratēģijām, par to, kā darbojas dažādi spēļu mehānismi. Manā galvā ieslēdzās projektu vadītājas režīms – es sāku analizēt. Sapratu, kuras spēles man dod labāku atdevi, kuras ir tikai laika kavēklis. Tā bija kā mīkla, kuru es gribēju atrisināt.

Neilgi pēc tam mans puisis atgriezās no turnejas. Viņš atveda dāvanas, stāstīja par koncertiem, bet pamanīja, ka manī kaut kas ir mainījies. "Tu izstaro mieru," viņš teica. Un tiešām – es vairs nebiju tā saspringtā meitene, kura baidās no kļūdām projektos. Es biju sapratusi, ka dzīvē ir lietas, kuras nevar pilnībā kontrolēt, un tas ir normāli.

Kādu dienu mans draugs jautāja, kur es pavadu vakarus. Es pasmaidīju un teicu: "Man ir savs neliels hobijs." Viņš neprasīja vairāk, bet es zināju, ka kādudien viņam pastāstīšu. Pastāstīšu par to, kā es, kontrolējošā perfekcioniste, iemācījos baudīt procesu, nevis tikai rezultātu.

Protams, es neesmu naiva. Es saprotu, ka spēles ir azarts, un katrs gudrs cilvēks zina, ka nevajag likt uz spēles to, ko nevari atļauties zaudēt. Bet manā gadījumā vavafs kļuva par skolu. Es iemācījos zaudēt bez dusmām, iemācījos uzvarēt bez eiforijas. Tas ir kā dzīves mini versija – tev ir kāpumi un kritumi, bet svarīgi ir saglabāt līdzsvaru.

Reiz, kad zaudēju vairākas reizes pēc kārtas, es jau gribēju iemaksāt vairāk, lai atspēlētos. Bet tad atcerējos savu noteikumu – tikai plānotā summa. Aizvēru klēpjdatoru, paņēmu grāmatu un izgāju uz balkona elpot svaigu gaisu. Pēc desmit minūtēm biju pateicīga sev, ka neesmu padevusies impulsam. Šī spēja pateikt "nē" sev ir vērtīgāka par jebkuru laimestu.

Tagad es spēlēju reizi nedēļā, svētdienas vakaros, pirms jaunās darba nedēļas. Tas ir mans rituāls, veids, kā noskaņoties un vienlaikus atbrīvot galvu. Mana bilance tur ir neliela, bet man tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka es pirmo reizi ilgā laikā jūtos kā dzīvs cilvēks, nevis kā darba mašīna.

Mans puisis joprojām nezina visas detaļas. Viņš zina tikai to, ka man ir kāds hobijs, kas man palīdz atslābināties. Varbūt kādreiz es viņam pateikšu, ka mans mazais noslēpums saucas vavafs un ka šī vietne man devusi vairāk nekā tikai iespēju uzvarēt naudu. Tā man devusi atziņu – dzīve ir pārāk īsa, lai to pavadītu, baidoties no neplānotiem pagriezieniem. Dažreiz ir vērts izmēģināt ko jaunu, pat ja sākumā šķiet, ka tas tev neder.

Un ziniet, kad es tagad skatos uz savu kalendāru, kurā viss ir pa plauktiņiem, es atstāju vienu tukšu vietu. Neplānotu. Reizēm tā vieta aizpildās ar kaut ko garlaicīgu, bet reizēm – ar kaut ko, kas liek man justies dzīvai. Un tā ir labākā izmaiņa, kas manā dzīvē ir notikusi pēdējo gadu laikā. Es vairs nebaidos no negaidītā. Es to gaidu.