Sēžu pie sava galda, ārā jau sen ir satumsis, un rudens vējš sitas pret logu. Man vienmēr ir paticis rudens. Tas ir tāds laiks, kad gribas ietīties segā, iedzert karstu tēju un vienkārši atslābināties. Pagājušā gada oktobrī, tieši šādos vakaros, es sāku pamanīt, ka man pietrūkst kaut kā, kas novērstu uzmanību no ikdienas rutīnas. Darbs no mājām, tie paši seji, tie paši uzdevumi. Sākumā es domāju, ka varbūt man vajag jaunu hobiju, piemēram, adīt vai lasīt vairāk grāmatu, bet tad kāds no kolēģiem čatā iemeta saiti uz tiešsaistes kazino. Es nebiju no tiem cilvēkiem, kas dzīvo azartspēlēs, drīzāk otrādi – es vienmēr biju bijis diezgan piesardzīgs. Bet tajā vakarā, kad ārā lija lietus un man bija galīgi nekas nav ko darīt, es nolēmu vienkārši paskatīties, kas tas ir.

Tā es nonācu vavada casino. Sākumā viss likās mazliet haotisks – daudz krāsu, mirgojošas pogas, dažādi spēļu automāti. Bet, jo vairāk es pētīju, jo vairāk sapratu, ka tur ir sava loģika. Es sāku ar mazākajām likmēm, tikai pāris centiem, lai saprastu, kā viss darbojas. Man patika, ka tur bija daudz dažādu spēļu – no klasiskajiem augļu automātiem līdz moderniem video slotiem ar interesantiem sižetiem. Es neatceros, cik ilgi es tur sēdēju pirmajā vakarā, bet noteikti vairāk nekā stundu. Un ziniet ko? Es nepamanīju, kā stress no darba dienas vienkārši iztvaikoja. Tas bija tāds kā mazs bēgšanas ceļš no realitātes, bet bez nekādām nopietnām sekām, jo es stingri ievēroju savu limitu.

Pēc tam es sāku tur atgriezties arvien biežāk. Tas kļuva par sava veida vakara rituālu – pēc vakariņām es ieslēdzu datoru, atveru vavada casino un pavadu tur pusstundu vai stundu. Es nekad nespēlēju ar lielām summām, jo mans mērķis nekad nebija kļūt bagātam vienā naktī. Es vienkārši gribēju izklaidēties. Un tad kādu novembra vakaru, kad es griezu kādu no tiem jaunajiem automātiem ar nosaukumu, kas man tagad vairs nepalicis prātā, es pamanīju, ka mans bilances skaitlis sāk lēnām augt. Tas nebija nekas satriecošs – es biju ielicis nelielu summu, un pēc pāris griezieniem es biju ieguvis atpakaļ nedaudz vairāk. Bet sajūta bija patīkama. Tā nav sajūta, ka tu esi uzvarējis dzīvē, bet gan tāda klusa, mierīga gandarījuma sajūta, ka šovakar veiksme ir tavā pusē.

Es sāku pievērst uzmanību bonusiem. Daudziem automātiem ir bezmaksas griezieni, reizinātāji, kaskādes. Man ļoti patika, ka varēju spēlēt ar mazām likmēm un tomēr sajust azartu. Reizēm es pat nepamanīju, ka esmu nospēlējis stundu, jo biju iegrimis procesā. Protams, bija arī vakari, kad nekas nenotika – nauda vienkārši izkusa, un es aizvēru lapu ar vieglu nopūtu. Bet tas mani neskumdināja, jo es to biju paredzējis. Es nekad nespēlēju ar naudu, kuru nevarēju atļauties zaudēt. Tas ir kaut kas tāds, ko es iemācījos jau pašā sākumā, un tas man palīdzēja saglabāt veselo saprātu.

Interesanti, ka šī pieredze mainīja arī manu attieksmi pret nejaušību kopumā. Agrāk es vienmēr domāju, ka viss notiek pēc kāda plāna, ka katram solim ir jēga. Bet spēlējot automātus, tu saproti, ka dažas lietas vienkārši notiek. Nav nekāda dziļāka iemesla, kāpēc šodien trīs simboli sakrīt, bet rīt nē. Tas ir tīrs gadījums. Un tas ir savā ziņā atbrīvojoši. Tu vairs nemēģini visu kontrolēt, tu vienkārši pieņem, ka dažreiz veiksme ir tavā pusē, dažreiz nav. Tas pats attiecas uz dzīvi kopumā – dažreiz lietas vienkārši notiek, un nav jēgas meklēt vainīgos vai iemeslus.

Protams, es nevaru teikt, ka es vienmēr laimēju. Tā nebūtu taisnība. Bija mēneši, kad es zaudēju vairāk, nekā ieguvu. Bet es nekad neļāvu tam sabojāt manu garastāvokli. Es vienmēr atgādināju sev, ka tas ir tikai hobijs. Mans mērķis nekad nebija nopelnīt ar to naudu. Es to darīju, jo man patika pats process. Man patika izvēlēties automātu, pielāgot likmes, sekot līdzi bonusa aktivizēšanai. Tas bija kā maza spēle ar sevi. Un, ja es kaut ko ieguvu, tas bija patīkams bonuss, nevis galvenais mērķis.

Vēl viena lieta, kas man patika, bija kazino kopiena. Es nekad neesmu bijis ļoti sabiedrisks cilvēks, bet tur es atradu dažus cilvēkus, ar kuriem varēju parunāt par spēlēm, dalīties pieredzē, ieteikt vienam otram labus automātus. Mēs nekad nerunājām par lielām uzvarām vai zaudējumiem, mēs vienkārši runājām par spēli kā par hobiju. Tas bija patīkami. Tas lika man justies kā daļai no kaut kā lielāka, bez spiediena.

Laiks gāja. Ziema pārgāja pavasarī, un es joprojām ik pa laikam atgriezos vavada casino. Tikai tagad tas vairs nebija tikai veids, kā aizbēgt no garlaicības. Tas bija kļuvis par ieradumu, kas man palīdzēja atslābināties pēc garas dienas. Es sāku pamanīt, ka pats spēles process man sniedz kaut kādu mieru. Kad es griežu automātu, es koncentrējos tikai uz to, kas notiek ekrānā. Visas citas domas pazūd. Tas ir kā meditācija, tikai ar krāsainiem simboliem un skaņām.

Protams, es saprotu, ka daudzi cilvēki uz šo visu skatās citādi. Viņi domā, ka azartspēles ir tikai naudas izšķiešana. Un viņiem ir taisnība, ja tu to dari neprātīgi. Bet es domāju, ka jebkurā lietā ir svarīgi saglabāt līdzsvaru. Ja tu zini, kad apstāties, ja tu spēlē tikai ar naudu, kuru vari zaudēt, tad tas var būt patīkams laika pavadīšanas veids. Man tas ir bijis tieši tā. Es nekad neesmu zaudējis kontroli. Es nekad neesmu spēlējis ilgāk, nekā biju plānojis. Un tas man ir palīdzējis saglabāt pozitīvu attieksmi pret šo hobiju.

Vasarā es devos atvaļinājumā uz laukiem. Tur nebija interneta, tāpēc es nevarēju spēlēt. Un ziniet, es to pat nepamanīju. Es biju tik aizņemts ar dārza darbiem, peldēšanos ezerā un vakara ugunskuriem, ka man nemaz negribējās atvērt datoru. Tas man lika saprast, ka spēle nav kļuvusi par mani atkarīgu. Tā ir tikai viena no daudzām lietām, kas man patīk. Kad es atgriezos mājās, es atkal iegāju vavada casino, un tas bija kā satikt vecu draugu. Nekas nebija mainījies, un tas bija patīkami.

Tagad, kad ārā atkal ir rudens, es atkal sēžu pie sava galda un skatos uz ekrānu. Šodien es nospēlēju tikai divdesmit minūtes. Es ieguvu nelielu summu, pietiekami, lai nopirktu sev kafiju rīt no rīta. Tas nav daudz, bet tas ir patīkami. Un tas ir tas, kas mani tur turpina – nevis nauda, bet gan sajūta, ka esmu darījis kaut ko tādu, kas man sagādā prieku. Es zinu, ka daudzi cilvēki to nesapratīs. Viņi teiks, ka tas ir muļķīgi, ka labāk būtu lasīt grāmatu vai skatīties filmu. Un viņiem ir taisnība. Bet katra paša izvēle ir tā, kas viņam šķiet pareiza. Manējā ir šī.

Es domāju, ka galvenais, ko esmu iemācījies no šīs pieredzes, ir tas, ka nevajag visu uztvert pārāk nopietni. Dzīve jau tā ir pilna ar stresu un pienākumiem. Ja tu vari atrast kaut ko, kas tev sagādā prieku, pat ja tas ir tikai dažas minūtes dienā, tad tas ir tā vērts. Man tas ir šis. Un es neuzskatu, ka tas ir kaut kas, par ko būtu jākaunas. Tas ir mans hobijs, mans veids, kā atslābināties, un mans veids, kā atgādināt sev, ka dzīvē ir arī vieta nejaušībai un veiksmei, ne tikai plāniem un mērķiem.

ArisDemoXVIIXVIIGlamMichRobeWindReneFilmCharBavaMicrGammXIIIHerbArtuGONZBaldKotlWindAGFARama
MarkNikiRubyGeorAmanAlejFraninnoFlatKareZoneWillLeonGreeMeliApolSideMartJonaVesuAnkaMoveArth
ThisStarOlivBohr